Maķenīt par finanšu tirgiem un risku

Finanšu tirgus ir ļoti plašs. Tehnoloģiju attīstības rezultātā mūsdienu finanšu industrija ir kļuvusi ļoti viegli pieejama gandrīz jebkuram. Finanšu tirgu veido padaudz elementu. Noteikti vairāk nekā vidusmēra cilvēks nakts vidū spētu nosaukt. Tie ir: investori; starpnieki; patērētāji; uzraudzības iestādes; uzņēmumi, kuru akcijas publiski tiek tirgotas biržās vai kuri aizņemas naudu, izmantojot regulēto tirgu (akciju un obligāciju emitenti). Arī pats regulātais tirgus jeb t. s. birža veido vienotu mūsdienu finanšu industriju. 

Finanšu tirgus pilda vairākas nozīmīgas funkcijas un tam ir noteikti mērķi. Viena no funkcijām saistīta ar to, ka finanšu tirgos dažādos virzienos tiek izvietoti ierobežotie resursi. Proti, tas ir pieejamās naudas un kredīta piedāvājums. Tipiskākais piemērs būtu, ka mājokļa iegādei nepieciešams ilgtermiņa aizdevums, kur nozīmīgāko lomu joprojām spēlē kredītiestādes (bankas). Lielai sabiedrības daļai nav pietiekamu naudas līdzekļu, lai iegādātos tik vērtīgu īpašumu kā mājokli, neiesaistot bankas un atsevišķas valsts institūcijas, kas, ievērojot speciālu kārtību, piešķir garantijas. 

Bankas, izvērtēdamas potenciālā kredītņēmēja finansiālo situāciju, piešķir ilgtermiņa kredītus mājokļa iegādei apmaiņā pret attiecīgu nodrošinājumu. Tipiskākie saistību nodrošinājuma veidi, kas tiek pielietoti, ir vispārējie civiltiesību institūti – galvojums (Civillikuma 1692. un turpmākie panti) un nekustamā īpašuma ķīla jeb hipotēka (Civillikuma 1367. un turpmākie panti). Šie jēdzieni vairumam ir zināmi. Detalizētam izskaidrojumam šeit uzmanība netiks pievērsta.

Savukārt valsts institūcijas (Latvijas gadījumā – Altum) aizdevuma formā piešķir garantiju kredīta pirmajai iemaksai. Aizdevums un kredīts ir radniecīgi jēdzieni. Kredīts ir maksas aizdevums jeb aizdevums, par kura lietošanu ir jāmaksā papildu procenti. Savukārt jurisprudencē ar klasisko aizdevuma līgumu saprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošanu īpašumā, ar pienākumu atdot saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās (Civillikuma 1934. pants). Iemesli, kāpēc biežāk bankas un citas finanšu institūcijas biežāk izmanto jēdzienu “aizdevums”, varētu būt dažādi, piemēram, pašos aizņēmējos iesakņojies, ka par aizdevumu jeb par svešas naudas lietošanu būs jāmaksā procenti; mārketings u. c.. Bezprocentu aizdevumi tiek piešķirti krietni retāk. Pārsvarā – jaunu klientu piesaistīšanā. Galu galā uzņēmējdarbībā viens no virsmērķiem ir peļņas gūšana, bez kā finanšu tirgus neeksistētu. Turklāt materiālā pasaulē labdarību un tās principus skolās nemāca.

Otra finanšu tirgus funkcija ir, ka finanšu tirgus kalpo kā kanāls – ieguldītāju privātie iekrājumi tiek pārvesti uz ieguldījumiem komerciālajā vidē. Piemēram, nelielai atkāpei var pieminēt, ka bankas no jums pieņem depozītus un paņemto naudu ar lielākiem procentiem izsniedz kredītos. Starpība starp to, ko banka jums maksā depozītos un to, ko banka iekasē no izsniegtajiem kredītiem, ir bankas peļņa. Savukārt apstāklis, ka bankas aizņemas naudu uz krietni īsākiem termiņiem nekā tālāk izsniedz kredītos, finanšu tirgos nodrošina ļoti būtisko likviditāti jeb to, cik ātri aktīvi var tikt pārvērsti naudā. Banku lielākie aktīvi ir patērētājiem vai uzņēmumiem izsniegtie kredīti.

Mūsdienās sabiedrībai ir ļoti plašas iespējas likt saviem privātajiem iekrājumiem strādāt, tāpēc arī tiek veikti gan noguldījumi, gan ieguldījumi: uzsākot savu uzņēmējdarbību, nepieciešams pamatkapitāls; publisko jeb biržās tirgoto akciju sabiedrību akcijās; dažāda veida ieguldījumu fondos; dzīvojamo un komercplatību būvniecībā u. c. 

No šīs secīgi izriet arī trešā funkcija, proti, ka finanšu tirgus dalībnieki finanšu sektorā darbojas kā starpnieki starp naudas piedāvājumu un pieprasījumu jeb komerciālo vidi, kur nauda trūkst vai kur to vēlams palielināt. Proti, finanšu tirgus dalībnieki, būdami profesionāļi, izmantojot šos kanālus (finanšu tirgus), iegulda šos brīvos līdzekļus un/ vai iekrājumus tālāk komerciālajā vidē. Piemēram, valsts garantē, ka zināma daļa no valstij samaksātā iedzīvotāju ienākuma nodokļa tiek novirzīta valsts fondētajai pensiju shēmai jeb pensiju 2. līmenim. 

Risku pārvalde

Viens no primārajiem finanšu tiesību mērķiem ir efektīva risku pārvalde. Šis ir ārkārtīgi nozīmīgs faktoru kopums, ar kuru ikdienā saskaras liela daļa finanšu sektora profesionāļu. Adekvāta risku pārvalde ietaupīs ne tikai pamatīgas galvassāpes, bet arī atturēs no ekonomiskās sistēmas noiešanas pa burbuli.

Risku iedalījums finansēs varētu būt dažāds. Viens veids ir iedalījums makroprudenciālajos un mikroprudenciālajos riskos. 

Makroprudenciālais jeb sistēmiskais risks ir risks vai varbūtība, ka sabruks visa finanšu sistēma kopumā. Sistēmiskā riska negatīvā ietekme veicina ekonomiskās vērtības samazināšanos vai pārliecību tirgiem. Sistēmiskā riska notikumi var būt pēkšņi un negaidīti, vai arī šo notikumu iespējamība var rasties laika gaitā, ja nav atbilstošu pārvaldības instrumentu. Sistēmisko problēmu negatīvā reālā ekonomiskā ietekme parasti tiek uzskatīta par tādu, kas rodas no traucējumiem maksājumu sistēmā, kredītplūsmās, kā arī no aktīvu vērtības iznīcināšanas. Tas ir daudzu riska faktoru akumulācijas negatīvā ietekme. 

Spilgts piemērs bija 2008. gada finanšu krīze, kad sabruka vairākas milzīgas starptautiskās finanšu institūcijas, un domino efekta rezultātā sekas izjuta visa globālā sabiedrība, īpaši – vienkāršie sabiedrības locekļi jeb finanšu neprofesionāļi, kuru maciņos tika iedragāti vislielākie caurumi. Protams, finanšu profesionāļi, kas savas rīcības rezultātā nonāca cietumā, autoram nepiekritīs, bet tādu bija pavisam maz – uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.

Pēc 2000. gada informāciju tehnoloģiju burbuļa pasaulē, īpaši milzīgajos ekonomikas centros finanšu sektora deregulācija noveda pie nepieredzēti augstu risku uzņemšanos bez korekta regulējuma seguma. Lielais viegli pieejamās naudas apjoms un tā apgrozības vājā kontrole bez atbilstošiem regulēšanas rīkiem apvienojumā ar cilvēku mantkārību noveda pie sekām, kuras īsti neviens finanšu sektora profesionālis negribēja apzināties. Acis bija aizmālētas ar lielo naudu. Sīkāk par 2008. gada finanšu krīzi lasītājam varētu interesēt noskatīties 2010. gada dokumentālo filmu Inside Job, kas pieejama platformā Youtube.

Vēsturiski jebkurā iepriekšējā lielajā finanšu krīzē visvairāk cietuši tieši ekonomiski visneaizsargātākie. Liela daļa atbildības par 2007./2009. gada finanšu krīzes notikumiem jāuzņemas tieši lielo finanšu centru regulatoriem. Tāpēc atbildīgajām valsts institūcijām kopā ar finanšu tirgus industriju plecu pie pleca vajadzētu strādāt ne tikai pie regulējuma pastiprināšanas, kas mēdz bremzēt konkurenci, un pie sabiedrības neaizsargātākās daļas finanšu zināšanu un pratības pilnveidošanas, bet arī katram individuāli lielāku uzmanību pievērst veselīgai morālei un emocionālās inteliģences izkopšanai.

Attiecībā uz regulējumu – autors, izstrādājot savu maģistra darbu, izvirzīja tēzi par tādu kā slīdošā regulējuma izveidošanu. Šādu regulējuma konceptu veidotu divi bloki – ekonomiskās izaugsmes laikā finanšu tirgus dalībnieki darbotos atbilstoši dinamiskākam un konkurenci veicinošākam regulējumam (ne tik “veicinošu”, kā rietumos laikā no 2001. gada līdz 2007. gadam), savukārt pirms ekonomikas burbulis ir pārsprādzis, tiek veikta pāreja uz konservatīvāku un piesardzīgāku regulējumu. Mūsdienās ekonomiskos sarežģījumus pamanīt laicīgi kļūst aizvien vieglāk.komis Maz ticams, ka Latvijas Bankā un citās valsts institūcijās nav speciālistu, kas atbilstoši dažādiem kvalitatīviem un kvantitatīviem aprēķiniem varētu noteikt aptuvenu ekonomikas pārkaršanas riska iespējamību. Noteiktībai šādam regulējumam un tā maiņai varētu noteikt konkrētu termiņu, ievērojot ekonomikas cikliskuma principus.

Attiecībā uz sabiedrības izglītošanu – pēdējā laikā gan manīts, ka uzraugs sadarbībā ar finanšu tirgus dalībnieku apvienībām un citiem sadarbības partneriem rīko dažādas konferences un seminārus. Tā ir pozitīva tendence, tomēr, autoraprāt, pamatzināšanas finansēs, finanšu tirgos, ieguldījumos un nodokļos jau būtu jāpasniedz vidējās izglītības līmenī. Dzelzs ir jākaļ, kamēr tā vēl ir karsta. Autors pilnībā pievienojas Nobela miera prēmijas laureāta R. Šillera apgalvojumam, ka izglītības iestādēm būtu pienākums piedāvāt audzēkņiem patiesu ieskatu finansiālajā kapitālismā, piedāvājot gan finanšu matemātiku, tās praksi un iesaistītos cilvēkus, gan arī mācību par morāli.

Mikroprudenciālais risks ir risku kopums, kas attiecas uz individuāliem finanšu tirgus dalībniekiem. Mikroprudenciālie riski individuālā līmenī ir gan kopīgi, gan arī mazliet atšķiras atkarībā no konkrētā finanšu tirgus dalībnieka darbības specifikas.

Piemēram, kredītiestādēm primārais ir kontrolēt kredītrisku jeb risku, kad darījuma partneris (kredītņēmējs) vairs nebūs spējīgs atmaksāt kredītu. Kredītiestāžu peļņa ir ienākums no starpības starp procentu likmēm, proti, bankas pieņem sabiedrības locekļu naudu depozītā ar zemāku procentu likmi un izsniedz kredītus ar augstāku procentu likmi. Lai gan apdrošināšanas sabiedrībām kredītriskam arī ir nozīme, tās primāri koncentrējas uz parakstīšanas (apdrošināšanas) riska kontrolēšanu, lai aprēķinātu apdrošināšanas prēmijas∗ apmēru, jo apdrošināšanas sabiedrību peļņa ir ienākumi no starpības starp saņemtajām apdrošināšanas prēmijām un izmaksātajām apdrošināšanas atlīdzībām. Jāpiemin, ka šie salīdzinājumi ir pavisam vienkāršoti. Saprotams, ka minētajos vienādojumos ir arī nodokļi, darbaspēka atalgojums un citas izmaksas. 

Praktiski visiem finanšu tirgus dalībniekiem ikdienā ir pienākums izstrādāt, integrēt, uzraudzīt un pārskatīt to darbībai specifisko risku politikas un procedūras, kas ir nozīmīga daļa no visas iekšējās kontroles sistēmas. Uzraugam ir tiesības neizsniegt spēlētājiem licenci, ja šādi dokumenti netiks izstrādāti (piem., Ieguldījumu pārvaldes sabiedrību likuma 10. panta sestās daļas 4) punkts; Kredītiestāžu likuma 14. panta pirmās daļas 8) punkts; Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likuma 22. panta pirmās daļas 4) punkta g) apakšpunkts).

Pēckrīzes pastiprinātais regulējums galvenokārt tika veidots, lai labāk pārvaldītu tieši sistēmisko risku, jo viena no pamata problēmām ir finanšu institūcijas lielums jeb pārvaldītā kapitāla apmērs. Angļu valodā to dēvē par too big to fail (latv.: pārāk liela, lai bankrotētu) problēmu. Proti, ja milzīgai finanšu institūcijai rodas lielas likviditātes un maksātspējas problēmas, baidīdamās no nezināmām sekām, valsts atbildīgās institūcijas no nodokļu maksātāju naudas iepludina milzīgus līdzekļus, lai institūciju noturētu virs ūdens. Tomēr, ņemot vērā sabiedrības negatīvo nostāju pret šādiem glābšanas plāniem, regulējumu izstrādātāji saprata, ka tik vienkārši vis nedrīkstēs glābt katru lielo institūciju, ja tā nonāk šādās situācijās. Lai gan 2008. gada krīze bija bezprecendenta gadījums mūsdienu finansiālajā kapitālismā gan, autoraprāt, likumdevēji un citi autoritatīvi elementi skaidri apzinājās, ka nav taisnīgi, ka šādu krahu rezultātā vienmēr jāmaksā parastajam nodokļu maksātājam.

Finanšu sektorā un komerciālajā apritē kopumā būtu jādarbojas džungļu likumiem, lai atsijātu stiprākos no vājākajiem. Konkurences apstākļos arī tiesiskajam regulējumam būtu jābūt kā tādam sava veida sanitārajam instrumentam, lai attīrītu graudus no pelavām. Lai nav tā, ka lielie spēlētāji neapdomīgi uzņemas nesamērīgi augstus riskus, paļaudamies, ka viņu pārstāvētajai finanšu institūcijai pavisam bēdīga scenārija apstākļos tāpat būs nodokļu maksātāju izsniegta bezmaksas apdrošināšanas polise.

Pēckrīzes regulējums paredz iedalījumu sistēmiski nozīmīgās un mazāknozīmīgās institūcijās. Iedalījuma pamatā galvenokārt ir tikai kvantitatīvie ekonomiskie rādītāji. Lielākai institūcijai ir jāglabā rezervē kapitālu lielākā apmērā, lai veidotu tādu kā drošības spilvenu situācijās, kad viss var beigties bēdīgi. 

Tomēr, tas nebūt nenozīmē, ka individuālie riski būtu mazāk svarīgi. Tieši otrādi – visi riski sākas no individuālā līmeņa. Ja tiek izstrādāta efektīva iekšējā kontroles sistēma ar operatīvu risku pārvaldības sistēmu, tad problēmas var pamanīt ātrāk un attiecīgi – ātrāk spert atbilstošus risku mazināšanas soļus. Finanšu sektorā piesardzības principu neviens vēl nav atcēlis. 

Visbeidzot, jāņem vērā, ka aiz finanšu sektora stāv cilvēki – psiholoģiskas būtnes, kas nav perfekti veidojumi, līdz ar to simtprocentīgi visus krīzes momentus neviens nekad nevarēs paredzēt. Ik pa laikam bezprecedenta gadījumi notiks. Bet čakli un apzinīgi jāstrādā, lai šādu gadījumu skaitu saglabātu līdz minimumam.