Par 21. gadsimta pirmajā ceturksnī lielākajiem satricinājumiem finanšu sektorā

Pasaulē jau kopš seniem laikiem notiek dažāda veida konflikti, satricinājumi un krīzes. Tāda ir dzīve. Katra pārdzīvotā krīze ir vērta, lai to pētītu un izdarītu secinājumus. Tas ir sākums vērtīgām atziņām, jo zināt vēsturi nozīmē spēju paskatīties uz lietām no helihoptera skata, lai līdzīgās situācijās nākotnē aiz pārsteiguma nebūtu jābola acis vai jāšausminās.

Divdesmit pirmnā gadsimta 1. ceturkšņa zināmākie satricinājumi finanšu sektorā bija:

• informāciju tehnoloģiju uzņēmumu burbuļa (angliski: dot-com bubble) sprādziens divtūkstošo gadu pašā sākumā (2000-2002). Pārmērīgas un nekontrolētas spekulācijas ar internetu saistītos uzņēmumos radīja problēmas akciju tirgū galvenokārt tāpēc, ka daudziem tirgus dalībniekiem pēc būtības nebija dzīvotspējīgu uzņēmējdarbības modeļu;

• lielā 2008. gada finanšu krīze, kas faktiski jau bija iesākusies 2006. gadā, kad mājokļu kredītus sniedza pa labi un pa kreisi, nevērtējot konkrēto aizņēmēju spēju izpildīt savas uzņemtās saistības;

• Eiropas parāda krīze, kad atsevišķas Eiropas Savienības dalībvalstis, īpaši Grieķija iedzīvojās tādos valsts parādos (ap 350 miljardiem euro), ka tai tika liegta to refinansēšana. Rezultātā Grieķija 2011. gadā defoltēja ar 100 miljardu euro parādu. Bija nepieciešams lūgt ārvalstu partneru atbalstu;

• Covid-19 pandēmijas krīze, kad visā pasaulē tika norauts stopkrāns normālai ekonomiskajai attīstībai. Daudzas valstis ieviesa aizliegumus, lai ierobežotu vīrusa izplatību. Šis pēkšņais satricinājums izraisīja traucējumus ne tikai finanšu tirgos, bet arī globālajās piegādes ķēdēs.

Lai gan detalizētam uzskaitījumam varētu pievienot vēl vairākas situācijas, vislielākā ietekme uz sabiedrību kopumā bija tieši 2008. gada finanšu krīzei, kas ieviesa visnotaļ nozīmīgas korekcijas regulējumā gan Eiropā, gan arī pāri okeānam. 

Sekas bija tik rūgtas, ka likumdevēji visā pasaulē nebija gatavi sēdēt rokas klēpī salikuši. Tādējādi daudzviet tika izstrādāti un integrēti smalki detalizēti normatīvie dokumenti gan finanšu tirgos – jauna finanšu tirgus uzraudzības arhitektūras izveidošana Eiropas Savienībā ar de Larosiere Report (2009. gada februāris), kurā tika izcelts jautājums par pārrobežu sadarbību finanšu tirgos; konkrēts regulējums – piem., MiFID II klasiskajos finanšu pakalpojumos, kā arī Solvency II apdrošināšanā; gan, piemēram, federālais likums Dodd-Frank Wall Street Reform and Consumer Protection Act Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kas inter alia ir uzskatāma par lielāko finanšu reformu ASV kopš Lielās depresijas (angl.: the Great Depression) laikiem, u. c.. 

Dokumenti ir apjomīgi. Ja plānojat tos drukāt, ir jāliek aiz auss, ka makulatūru īpaši nesanāks ieekonomēt. Un nestāstiet par to dabas aizstāvjiem un ilgtspējības principu ieviesējiem.

2008. gada globālā finanšu krīze tiek uzskatīta par lielāko finanšu krīzi kopš Lielās depresijas, kas satricināja visu pasauli laikā no 1929. gada līdz 1933. gadam. Tātad apmēram septiņdesmit pieciem gadiem vajadzēja paiet, lai no cilvēku prātu ēnām pilnībā izdzistu domas par piesardzību. Lai saprastu Lielās depresijas apmērus, salīdzinājumam var pieminēt, ka Amerikas Savienotajās Valstīs miljoniem cilvēki nokļuva uz ielas un oficiālais bezdarba līmenis bija ap 25%. 

Mūsdienās grūti iedomāties, ka tirgus ekonomikas valstīs varētu būt tik dramatiski scenāriji. Tomēr autora personiskais novērojums ir, ka milzīgie tehnoloģiju attīstības tempi radījuši salīdzinoši lielu plaisu sociālajā nevienlīdzībā, kas nākotnē noteikti nepaliks bez sekām, tajā skaitā arī finanšu tirgos. 

Ja Latvijas valsts atbildīgās institūcijas steigšus nesāks intensīvu un tālredzīgu darbu pie efektīvas finanšu, nodokļu un demogrāfijas politikas izveides un integrēšanas, jau ap 2040. gadu piedzīvosim globālu pensijas sistēmas krīzi. Ekonomiski spēcīgās valstis šādus triecienus uzņems vieglāk nesalīdzināmi lielāka iekšzemes kopprodukta dēļ. Savukārt Latvijā milzīgais materiālais slogs uz ekonomiski aktīvo cilvēku pleciem arvien vairāk iedzīs sabiedrību nabadzībā ar visām no tā izrietošajām sekām – sabiedrības negatīvais noskaņojums, emigrācija, aplokšņu algas, valsts ārējā parāda pieaugums u. c.. Burvju nūjiņas nav. 

Tas nenozīmē, ka sabiedrībai jāgaida, ka valsts sabiedrības vietā lietas sakārtos. Nesakārtos. Nav jāgaida. Bet pašiem ar aktīvu rīcību jāsāk kaut ko darīt lietas labā. Sāksim ar sevi! Būsim modri un aktīvi!